LATVIJAS KAMANIŅU SPORTA FEDERĀCIJA

Mārtiņš Bots un Roberts Plūme - Latvijas izlasei pievienojas vēl viena divvietīgā ekipāža

Latvijas kamaniņu sporta izlase šonedēļ sāk intensīvu gatavošanos 2019./2020. gada sezonai, un arī šogad komandas sastāvā gaidāmas pārmaiņas. Mārtiņš Bots un Roberts Plūme kļūs par ceturto divvietīgo ekipāžu Latvijas izlasē, un, lai gan Roberts vēl gadu varētu startēt starp junioriem, abi jau ir izvirzījuši mērķus pirmajai sezonai pieaugušo konkurencē.

Kā vērtējat pēdējo sezonu junioru konkurencē?
Roberts: Bija kļūdas, bija daudz lielas kļūdas pēc jaunā gada, kad izveidojām jaunu kamanu [uz Eiropas Junioru čempionātu Sanktmoricā]. Pēc tam viss sāka iet daudz gludāk un patīkamāk, atklājām braukšanā daudzas lietas, kuras iepriekš nezinājām, un tas arī mums deva rezultātu. Paldies trenerim Zintim Šaicānam, kurš mūs pamācīja. Nevar sezonu tā vienā vārdā vērtēt, bija gan cēlumi, gan kritumi.

Vai Sanktmoricas dabīgā ledus trase neprasīja citas iemaņas?
Mārtiņš: Īsti nē, bet trase bija pilnīgi jauna. Neviens no treneriem tur nebija bijis. Ledus bija gluds un viss bija labi sagatavots, vienīgi tas, ka sveša trase, un viss bija jāmācās no nulles.

Pasaules čempionāta sestā vieta bija vilšanās?
Roberts: Bija liela vilšanās. Īpaši pēc tā, ka treniņu nedēļā mums bija labi rezultāti un mēs visu gadu tam bijām gatavojušies. Mēs paši arī domājam, ka tajā čempionāta nedēļā mums bija augstākais punkts gan fiziski, gan morāli, bijām noskaņojušies, bet sanāca kļūdas, un vilšanās bija liela. Mēs par to daudz domājām, izanalizējām, runājām un tikām pāri. Nometām to visu no sevis.

Tauma bija dēļ kritiena pirmajā braucienā?
Mārtiņš: Jā, mēs pirmajā braucienā pēdējā virāžā apkritām, bet škērsojām finiša līniju. Es satraumēju gan elkoni, gan delnu. Pēc brauciena tāpat bijām ceturtie, bet Insbrukas trasē ļoti svarīgs ir starts, kuru vairs nevarējām tādā kvalitātē izdarīt. Jau no paša starta zaudējām un beigās palikām sestie, bet varējām cīnīties par daudz augstākām vietām. Mēs bijām treniņus trasē jau ļoti labi piebraukuši, bet nemācējām noturēt to morālo spriedzi. Uznāca nedaudz mīkstāks ledus, jo ārā bija silts, un sākās problēmas. Treniņu nedēļā ledus bija ciets un bijām pie tā pieraduši. Uznāca plusi un apjukām, nemācējām trasi vairs izbraukt tā, kā to darījām treniņos.

Spriedze noteikti tāpēc, ka tā bija pēdējā iespēja junioru konkurencē. Kādas ir tagad sajūtas? Vai uzreiz kaut ko no sevis gaidāt starp pieaugušajiem?
Mārtiņš: Neko tādu baigi augstu negaidu, tikai braukt nedaudz labāk kā šobrīd. Gribam uzlabot braukšanas prasmes un sajūtas, un tad centīsimies ar laiku iet uz priekšu. Jāpierod pie konkurences pieaugušajos, kur tā ir krietni lielāka. Jāmēģina pierast pie augstāka līmeņa, bet tā savu spēju robežās.
Roberts: Man pietrūks junioru grupa…
Mārtiņš: Jā, bet gribās sajust, kā ir braukt pie “lielajiem”. Juniori ir juniori, bet lielajā konkurencē ir pavisam savādāk un būs grūti.

Ko cerat sasniegt pirmajā gadā? Kaut kāds mērķis taču ir?
Mārtiņš: Pēc iespējas augstāk ierindoties Nācijas kausā. Latvijā tā jau ir mājas trase, kuru šosezon bijām ļoti labi piebraukājuši. Iepriekš tik labi neveicās. Kad uzbūvējām jaunu kamanu, bija problēmas dabūt pareizās sajūtas, bet sezonas beigās jau gāja diezgan labi. Latvijas čempionātā arī labi nobraucām, uzstādījām jaunu personisko rekordu. Tas vien bija gandarījums, jo ir grūti konkurēt ar mūsu lielajiem divniekiem.

Vai ir mērķis jau 2022. gadā konkurēt uz Pekinas Olimpiskajām spēlēm?
Roberts: Protams.
Mārtiņš: Gribas, jādara viss, lai tiktu.

Cik ilgi jūs jau braucat kopā?
Roberts: Šī bija trešā sezona. Mārtiņam iepriekš bija vairāki partneri, es nebraucu un man pat īsti nepatika. Bija tā, ka mēs pat kādus četrus gadus atpakaļ bijām mēģinājuši braukt un mums neizdevās. Bijām mainījušies ar vietām, un arī nesanāca, nometām malā. Mārtiņam bija cits pārinieks, man atkal patika vienvietīgajās kamanās braukt. Pagāja laiks un Mārtiņam laikam bija nesaskaņas ar tā brīža partneri, un es kā bērnības draugs nevarēju pievilt. Teicu, ka varam mēģināt vēlreiz. Aizgāja, un tā joprojām braucam.
Mārtiņš: Vecais pārinieks mēdza neierasties uz treniņiem. Bija reizēm tā, ka es aizbraucu uz treniņu Siguldā un biju viens. Bija sezonas beigas, lielās sacensības aiz muguras, un es Robertam teicu, ka varētu sarunāt ar treneriem nobraukt. Es vieniniekā nebraucu. Esmu braucis, bet nav īsti sanācis. Divniekā esmu pieradis. Liekas, ka nemaz nepatiktu vieniniekā braukt. Tā tas iepriekšējais pārinieks jaunās sezonas sākumā nedēļu pirms Prezidenta kausa sacensībām man pateica, ka viņš vairs negrib braukt, un treneri izlēma, ka Robertam jānāk vietā. Prezidenta kausu toreiz uzvarētām, un tad viss bija skaidrs.

Vai jums vienmēr ir bijušas labas attiecības savā starpā?
Mārtiņš: Ir bijis visādi, katram savi niķi, bet mēs mākam to ātri izrunāt. Ja nav sanācis treniņš, tad mēs padusmojamies viens uz otru, aizbraucam uz viesnīcu un viss jau ir aizmirsts. Bija vienas sacensības Ziemeļamerikā, kad es baigi aizsvīlos un uz karstām oglēm Robim pateicu daudz ko tādu, ko varbūt negribēju teikt. Aizbraucām uz viesnīcu un izrunājāmies, viss bija atkal vecajās sliedēs. Mēs esam bērnības draugi, un daudz ko tādu bieži laižam garām, jo zinam, ka tas ir uz karstām oglēm un pie sirds neņemam. Bet nopietnas lietas vienmēr izrunājam un kļūdas izanalizējam.

Pie kā plānojat šovasar vairāk piestrādāt?
Roberts: Fiziski traumas darba procesā mums nav bijušas, tāpēc šaubos, ka pie kaut kā specifiski jāpiestrādā. Mārtiņam noteikti jāpiestrādā pie svara pieaudzēšanas, man pie svara samazināšanas. Muskuļi gan visi ir nostiprināti tā, kā vajadzētu būt. Tagad gan būs savādāk un trenēsimies kopā ar pieaugušo izlasi. Ja es turpinātu trenēties pie Zinta, es teiktu, ka vajadzētu trenēties tāpat kā līdz šim. Uz pagājušo sezonu mēs ļoti labi sagatavojāmies, it īpaši fiziski. Man arī nekas nesāp un viss ir kārtībā. Kā liks, tā trenēšos. Tas ir fiziskās sagatavotības trenera galvā, un es to arī nevaru viņa vietā izdomāt.
Mārtiņš: Treneris Zintis mani piecu gadu laikā ir ļoti labi sagatavojis, lai varētu iet pie lielajiem un strādāt ar pilnu jaudu. Varbūt tagad pēcsezonā nav labākā forma, bet ir vēl laiks un par to es vispār neuztraucos.

Ko jūs domājat par 2026. olimpiādi, ja tā notiks Siguldā? Būs liela priekšrocība, bet arī liels stress savā trasē. To jau izjutāt 2017. gadā Pasaules Junioru čempionātā Siguldā.
Roberts: Protams, ka liela priekšrocība, bet arī spiediens no savējiem. Bija interesantas sajūtas čempionātā. Tas it kā traucē, bet tajā pašā laikā arī uzmundrina. Noteikti bija zemapziņā uztraukums, bet es zināju, ka visi savējie tāpat priecāsies. Es sevi pieradināju pie tās domas, un uztraukums pazuda.
Mārtiņš: Atbalstītāji tieši motivēja. Treniņu nedēļā mums gāja ļoti slikti, mēs gandrīz katrā treniņā kritām. Sacensībās tad bija tā – vai nu ir, vai nav. Saproti, ka visi skatās, un ka izskatīsies, ka mēs tur šļūcam. Zemapziņā tas nostrādāja. Nobraucām ar kļūdām, bet līdz galam.

Clock 2019.05.13 Statistic 1239
Supporters »

All supporters