LATVIJAS KAMANIŅU SPORTA FEDERĀCIJA

Ceļā uz Jaunatnes Ziemas olimpisko spēļu virsotni

Gints Bērziņš pagājušo sezonu noslēdza ar uzvaru Jauniešu A Pasaules kausa kopvērtējumā, līdzīgi kā to pirms vairākiem gadiem paveica arī Kristers Aparjods. Jaunā sportista karjerā tas bija nozīmīgs sasniegums, taču šobrīd fokuss ir tikai un vienīgi uz Jaunatnes Ziemas olimpiskajām spēlēm (JZOS), kas janvārī norisināsies Šveicē. Mērķis – zelta medaļa.

JZOS anketā raksti, ka kamaniņu sports tevi aizrauj jau kopš mazotnes. Kāpēc tāda interese?
Nezinu, tas man jau ir kopš agras bērnības. Es pats to nemaz neatceros, bet mamma stāstīja par gadījumu, kad es skatījos televizorā kā brauc Mārtiņš Rubenis. Tas nebija Siguldā, bet es raudāju un teicu, ka jāiet uz trasi skatīties. Es vienmēr ļoti pārdzīvoju un jutu līdzi kamaniņu sportam.

Tad tā bija tevis paša vēlme sākt trenēties?
Jā, tas gan bija tik mazs vecums, ka es pats neatceros, kāpēc šis sporta veids mani sāka aizraut. Vecāki ar to nekad nav nodarbojušies.

Rakstīji arī, ka Kristers Aparjods ir tavs elks šajā sporta veidā.
Jā, man ļoti patīk, ka viņš ir nosvērts un kluss. Cik man no malas izskatās, viņš vienmēr māk sevi īstajā brīdī savākt un noskaņoties, bet ārpus treniņiem viņš tāds nav. Gribētos arī tādus pašus panākumus kā viņam un vēl labākus.

Pagājušās sezonas rezultāti liecina, ka arī tu svarīgos brīžos spēj savākties. Sezonas otrajā pusē tev bija tikai uzvaras. Kā pats to skaidro?
Bija tā, ka pirmajos trīs posmos bija otrās vietas, bet jau izjutu uzvaras garšu un to, ka var cīnīties par kaut ko vēl augstāku. Pirmie posmi arī bija uztraukumu pilni. Iepriekšējā vasarā arī bieži vien ne tikai domāju par fizisko, bet arī par psiholoģisko sagatavotību. Nevar visu ar spēku izdarīt, jābūt arī mierīgam, nevajag sevi satraukt lieki. Es jau vēl vienu sezonu iepriekš varēju cīnīties par augstām vietām, bet psiholoģiski neizturēju spriedzi un otrie braucieni vienmēr bija slikti.

Tu vēl esi ļoti jauns. Kā nonāci līdz šādam secinājumam?
Katrs posms sākas no nulles, un es vienkārši cenšos nedomāt par to, kas bija iepriekš. Mēģinu sevi sagatavot no jauna. Sacensības nebeidzas tikai ar pirmo braucienu, tāpēc cenšos arī uz otrā brauciena startu iziet ar domu, ka viss ir sācies no sākuma.

Šobrīd Latvijā tev ir ļoti maza konkurence, par starta vietu jaunatnes olimpiādē ar tevi cīnīsies tikai Valts Pavlovs. Vai tas palīdz vai traucē?
Esmu par šo daudz domājis. Kad Eduards Ševics-Mikeļševics un Lūkass Krasts vēl brauca individuāli, tad bija daudz labāk. Pietrūkst iekšējā konkurence, bet treniņos nekas nemainās. Motivācija ir, un, lai paliktu starptautiskā līmenī pašā augšā, tāpat ir jātrenējas daudz.

Vai tu arī kādreiz esi braucis divniekā? Mums, šķiet, visi jaunieši kādā brīdī ir vismaz pamēģinājuši.
Ar Lūkasu esmu braucis, kad viņa pārinieks Eduards bija satraumējis pirkstu. Pirms diviem gadiem “Prezidenta kausa” sacensībās izrāvām kopā startu un uzvarējām. Tad es arī prieka pēc “Murjāņu kausā” nobraucu divniekā, bet mani tas īsti neaizrauj. Labāk paļauties tikai uz sevi.

Kā paiet tavas treniņu dienas? Lielākā daļa skolēnu vasarā atpūšas, bet jūs tāpat dzīvojat skolā Murjāņos.
Protams, treniņu ir daudz un citām lietām īsti laika nav. Bet nav arī garlaicīgi, vienmēr atrodam, ko darīt. Parasti ir divi treniņi dienā. Reizēm sanāk arī trīs treniņi dienā, bet tas ir tikai starta tehnikai.

Jūs arī ejat uz svaru zāli?
Mums tas ir daudz mazāk kā pieaugušajiem. Maksimums divas reizes nedēļā. Ir arī koordinācijas treniņi reizi nedēļā, tie ir ļoti interesanti.

Nākamai sezonai tev ir diezgan ambiciozs mērķis – uzvarēt Jaunatnes Ziemas olimpiskajās spēlēs. Taču droši vien startēsi arī Pasaules un Eiropas junioru čempionātos. Kādi tur ir mērķi? Vai varētu ielauzties trijniekā jau šajā sezonā?
Par trijnieku nezinu, bet tāda iespēja pastāv un par to esmu domājis. Sešinieks ir robeža, uz kuru tēmēju. Pagājušajā sezonā jau par astoto vietu biju vīlies. Gribas sevi jau pierādīt pie junioriem, bet tur tāpat jāiet ar vēsu prātu. Nekas traks jau nav, vienkārši vecāki puiši.

Kā šobrīd izjūti konkurenci starptautiskā līmenī?
Tieši jauniešu konkurencē es domāju, ka nav tik traki. Nav tik stipri konkurenti. Ir atsevišķi labi, kuru vidū arī slovāks, kurš uzvarēja pirmos tŗīs posmus pagājušajā sezonā. Bet tāpat nav tik viegli aiziet un uzvarēt.

Kāds ir olimpiskās sezonas plāns?
Startēsim visos posmos. Treneris teica, ka es sezonas sākumā braukšu kā jaunietis, bet beigās varbūt varētu arī kā juniors.

Raksti, ka tava mīļākā trase ir Sanktmorica, kas ir dabīgā ledus trase. Kāpēc tieši šī?
Tāpēc, ka tur izcīnīju pirmo uzvaru, bet man patika arī trase. Kad aizbraucām uz turieni pirmo reizi, treneri arī tur nebija bijuši, un viss bija no nulles. Man ļoti ātri pieleca. Man tā trase šķiet vienkārša. Profili, protams, mainās, bet tas mani nebiedē. Domāju, ka sanāks ātri atkal piešauties. Es spēju ātri apgūt braukšanu visās trasēs.

Tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc tev tas tik labi sanāk. Ko tavi vecāki un draugi saka par panākumiem?
Vecāki ir priecīgi, draugi arī, bet es cenšos neklausīties viņos, lai pats nesapriecājos. Ja ir sezonas vidus, tad vēl ir starti priekšā. Priecājos tikai sezonas beigās.

Vai plāno arī konkurēt uz Pekinas Olimpiskajām spēlēm 2022. gadā?
Tāda doma galvā ir un darīšu visu, lai tā būtu. Gribas aizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm. Sapnis ir ne tikai aizbraukt, bet arī pacīnīties par labām vietām.

Vai esi kādreiz braucis no vīriešu starta un vari sevi šobrīd salīdzināt ar pieaugušajiem?
Esmu, jā, jau otro sezonu braucu tieši Siguldā, bet šeit vēl nevaru ar viņiem konkurēt. Gribētos paskatīties citās trasēs, bet Siguldā grūti. Mans starts ir ievērojami sliktāks kā viņiem, tur arī viss tiek zaudēts.

Cik ilgi plāno palikt sportā?
Gribu visu dzīvi saistīt ar sportu. Mācībās nekas cits neaizrauj. Protams, visādi var gadīties, bet gribētu strādāt kaut vai par treneri. Jau kopš mazotnes interesē arī daudzi citi sporta veidi, ne tikai kamaniņas.

Clock 2019.09.13 Statistic 857
Atbalstītāji »

Visi atbalstītāji